Nē Gūglei!

Vienmēr esmu centies izmantot alternatīvas programmatūras līdz tās sasniedz savu popularitātes virotni. Tā, piemēram, pirms kādiem pāris gadiem bieži eksperimentēju ar dažādiem video atskaņotājiem līdz netīšām nonāci līdz VLC, kas pilnībā apmierina manas vajadzības. Līdzīgi ir bijis arī ar audio atstkaņotājiem… esmu lietojies daudz dažādus, taču beigās esmu nonācis līdz winampam, kuru, iespējams, pieraduma pēc vēljoprojām nēesmu mainijis ne pret ko citu. Lai nu kā ir ar programatūru, taču bieži vien sanāk mainīt arī iecienītāko portālu sarakstu. Visiem diezgan iecienīts portāls ir google. Fakts. Lai nu kā ir ar gūgli, bet neviena kompānija, kura ir izaugusi TIK lielos mērogos nevar un nespēj attīstīties tālāk balstoties un visiem zināmiem un ētiskiem principiem. Es tam neticu. Es ticu principam, ka, jo lielāks tu esi, jo nekaunīgāks tu paliec un jo mazāk tev rūp likums, cilvēki…Es vēlos pateikt to, ka man ir pienācis laiks nomainīt Google pret kādu citu meklētāju. Kādu? Vēl īsti nezinu. Nēesmu izpētījis iespējas un alternatīvas, taču šobrīd kā izejas variantu lietoju yahoo, kas visai labi pilna meklētāja f-jas. Lielu devumu šādas izvēles veikšanā deva šis raksts, kas ir tulkojums latviešu valodā no ši portāla. Kā arī nesen noskatītā filma par Gūgli iekš portāla joox.net (nēesmu to tur vairs manījis, bet, ja ir interese, ir vērts meklēt cituviet)

Līmeņi

Šķiet, ka šodien atkal var atgriezties pie atziņas, kas noved pie secinājuma, ka, jo tālāk tu ej, jo vairāk apzinies, ka mazāk saproti. Katra jauna informācija psiholoģiski nevis papoldina mani, bet gan gluži pretēji – tukšo un liek saprast cik daudz es vēl nezinu. Informācija vispār ir kā narkotika un mūsdienās tā ir brīvi pieejama pilnīgi visiem… jāmāk tik izvēlēties un es zinu, ka rodas daudz, dažādas problēmas, ja izvēlēšanās māksla nav apgūta un tiek uzsūkts viss ko piedāvā apkārtējā vide Vide. telpa arī ir temats, jo tā bieži vien ir tiešā veidā saistīta ar informācijas pieejamību un ieinteresētību informācijas iegūšanā. Tamdēļ, novēlot labu rītu un veiksmīgu dienu, saku, ka  šodien jūtos krietni dumjāks kā vakar. Tāda lūk man šonakt atziņa 🙂

Jonathan Harris – emocijas binārajā kodā

… ir viens totāli psihs puisis, kas šonakt ir pārvērtis manu šobrīdējo skatījumu uz internetu. Tagad es patiešām izjūtu frāzi – The Future is now! Ietērpt emocijas meklētājā, bildēs, sajūtās un to visu pasniegt kā lielu pētījumu visai pasaulei… un.. un… var stāstīt un stāstīt, bet neko nepateikt. Lai nu kā! Te ir viņa mājaslapa un te ir tas ko viņš ir izdarījis. Te, te un te ir intervijas, kurās viņš skaidro savu projektu un padarīto. Fenomenāli, ka kautkas tāds notiek. Pilnīgi neticās, ka viens puisis ko tādu var izveidot… patiešam neticami.

P.S. Par šo jau rakstīja Vigants, tāpēc atsaucos uz viņa ierakstu. Starpcitu viņam ir visai kvalitātīvs un feins blogs, tāpēc neslinkojiet un apskatiet.

Dokumentālā filma par klasiskām video spēlēm

Uff. Izrādās, ka tiek uzņemtas arī filmas par klasiskām video spēlēm. Ko tādu redzu pirmo reizi. Filma saucās “The King of Kong”. Nē, nē.. tās nav tās pašas datorspēles un tās nav gluži tas pats, kas mūsdienu Wii brīnumi vai SPs vai, teiksim, XBox brīnumi, kur viss ir 3d, smuks, spīdīgs un reālistisks. Tie ir tie paši vecie labie spēļu automāti, kurus mēs mēdzām spēlēt bērnībā klubos kā “Labirints” un citur (90 gadu sākums). Un apbrīnojami ir tas, cik tālu cilvēks ir gatavs iet, lai tikai sasniegtu augstāku rezultātu. Filmā pārsvarā runā par Donkey Kong videospēli un Amerikas top spēlētājiem, kas sacentušies ar saviem rezultātiem laika gaitā sasniedzot neaptveramu (laikam jau) rezultātu, kas ir mazliet pāri 1 000 000 punktiem. Visai šizofrēni ko tādu skatīties un apzināties, ka tā ir realitāte un tādas lietas notiek tepat uz planētas zeme. Bet no otras puses… tā ir Amerika.. un kā saka – “Dievs svētī Ameriku”… ;]

Link uz filmu te

Es esmu kas

Zinu, zinu.. esmu kašķīgs nelietis, jo nespēju tik viegli saprast to kurā mirklī internets ir plašs un neizsmeļams un kurā mirklī tas ir tik sīks, ka pat mušai nav kur nosēsties. Nesapratne.

Mērkaķīša telekinēze(?) jeb priekšmetu kustināšana ar domu spēku

Ok, telekinēze ir atsevišķa tēma par ko gan jau kādreiz arī tiks uzrakstīts. Bet kā Jūs domājiet vai mērkaķīti var iemācīt kustināt priekšmetu ar domu spēku tā, lai viņš brīdi, kad viņš kustina šo objektu, nenotiktu neviena muskuļa saraušanās? Izrādās tas ir ne vien iespējams, bet zinātnieki to ir arī izdarījuši. Un video kā ierasts ir atrodams zemāk

Vienaldzības kokteilis

Kas notiktu, ja mēs visi paliktu vienaldzīgi? Vai esat kādreiz stāvējuši un jutuši vienaldzību par to, kas notiek Jums apkārt, par to, kas notiek Jūsu priekšā, par to, ka kāds paklūp, ka kādu aplaupa utt? Ar vārdu “vienaldzība” es domāju absalūtu emocionālu vēsumu. Mūsdienās darbības, kas vērstas uz emociju likvidēšanu, ignorēšanu vai noslēgšanos sevī ir plaši izplatītas visā pasaulē. Cilvēki tikai runā par atklātību, sirsnīgumu, emocionalitāti. Taču patiesībā cik ļoti Tu reaģēru, ja tavā priekšā kāds nozagtu tev, teiksim, maku. Tu kliegtu? Skrietu pakaļ zaglim? Palīdzētu cilvēkam, kuram nozagts maks? Varbūt tu palīdzētu zaglim? Ko tu darītu?

Ir vairākas lietas, kas man ir likušas aizdomāties par šo visu. Viena no tām ir redzētā filma Google – Behind the Screen, kas patiesībā ir stāsts par populāro meklēšanas portālu un reizē meklēšanas sistēmu – google. Stāsts par identifikāciju, mērķiem un daudz ko citu arī par brīvību uz privāto dzīvi. Filma – baudāms informācijas lērums ar konceptu – noskaties, uzzini un padomā. Tad vēl nesen tika skatīta filma “Iebrukums” (The Invasion), kuras sižets ir jau daudreiz dzirdēts stāsts par vispasaules epidēmiju.. šoreiz tas viss gan ir mazliet specifiskā pagriezienā – vairāk tāda kā psihaloģiskā šausmu filma ar uzsvaru uz šausmām. To visu sapinot kopā manā prātā tapa domu kokteilis ko varētu definēt kā – “vienaldzība”. Tāpēc rakstam arī nosaukums – vienaldzības kokteilis. Varbūt ir kāds, kas varētu dalītiesar savām domām par vienaldzību sabiedrībā? Kā ir ar Jums pašiem? Esat vienaldzīgi?

P.S. Izrādās Latvijas internet-sabiedrība arī runā par to te. Un vēl vairāki feini aforismi par tēmu – vienaldzība atrodami te.

Referāts – Gaidot Godo

Fantastisks raksts(referāts) par manis jau agrāk pieminēto un īpaši iecienīto grāmatu Gaidot Godo ir atrodams šeit (latviešu valodā). Atsevišķi jāpiemin arī pats blogs Bunimo, kur atrodami ievērības cienīgi raksti. Liels prieks par censoņiem/ēm, kas nekautrējas publiskot savus referātus un skolas darbus kā arī brīvi un kvalitatīvā formātā izteikt domas par apkārtējā(sociālajā) vidē notiekošo.

Vai tu zināji, ka…?

Statistika!

Neticami! Apbrīnojami un reizē biedējoši. Neēsmu gan pārbaudījis vai zemāk redzamā statistika (prezentācijā iekš video zemāk lapā) ir patiesa, iespējams, ka tas viss ir muļķības, tomēr, domāju, .. ir vērts redzēt, lai pabrīnītos, jo liela daļa patiesība tajos ciparos patiešām varētu būt.

Nr. 102