Ideja par komentētājiem

Oktobris 29, 2007

Ik pa laikam latvijas interneta vidē parādas daži lieliski projekti, taču kā jau vienmēr pietiek tikai ar karoti darvas, lai samaitātu mucu medus. Šoreiz šī karote darvas ir komentētāji, kas bieži vien paši neapzinās par ko runā, neapzinās ko saka, neapzinās kapēc saka, kam saka, cik saka, neapzinas sekas…. varbūt neapzinās visu no iepriekš teiktā, varbūt neapzinās kādu konkrētu lietu, bet fakts kā tāds – rada diezgan cūcīgu atmosfēru un nemitīgi to papildina. Foruma sadaļa jau ātri vien tika piečurāta pārpārēm. (Literātie estēti – piedodiet man par valodu).

Un tātad.. pārdomājot šo problēmu es iedomājos vai būtu iespējams izveidot lietotāju reģistrāciju, kur pie reģistrācijas kādā portālā būtu nepieciešams aizpildīt IQ+zināšanu testu un sasniegt zināmu punktu skaitu (IQ/zināšanu tests randomā ģenerējas). Attiecīgi, ja punktu skaits netiek sasniegts – pieeja komentāriem liegta. Protams tur būtu nepieciešams liels projekts, liela lasītāju auditorija un vēl daudzi blakus faktori. Taču bieži vien škiet, ka tā reģistrācija tāda lieka padarīšana vien ir. Tas viss protams varētu izklaustiies skarbi un pat rupji, taču es būtu krietni laimīgāks, ja dažiem(!) portāliem šāda sistēma pie reģistrācijas būtu ieviesta, jo galu galā komentāru dzēšana administrātora izpildījumā škiet baigi kreisā lieta.

Advertisements

Kā gan tas ir, kad cilvēks ir ieslogots savā ķermenī kā būrī no kura tas nevar izkļūt? Vai Jūs kādreiz esat juties bezspēcīgs vai varbūt Jūs kādreiz esat bijis bezspēcīgs? Vai esat kādreiz nevarējis pakustināt roku, kāju, kaklu? Tikai uz mazu mirkli pamēģiniet iedomāties sajūtu, kas pārņemtu Jūs, ja jūs pēkšņi būtu pilnībā paralizēts. Pilnībā(!) un viss, kas jums ļautu rast kontaktu ar ārpasauli būtu jūsu acs plakstiņu kustības? Visai savādi vai ne? Filma “Skafandrs un tauriņš” stāsta tieši par to. Žans Dominiks Bobijs ir kāda populāra modes žurnāla redaktors un pēkšņi viņš kļūst paralizēts. Viņš nevar izdarīt neko, viss viņa darbs izpauzās viņa domās un pārdomās. Filma ir kā atzīšanās, dzīvesstāsts un reizē prāta lidojums. Neaptveramas sāpes un prāta bezgalīgs lidojums pār ikdienišķiem niekiem, kas škietami var uztraukt tikai tos, kuriem ir lemts izbaudīt savu ķermeni. Paralizētajam vīram, kurš nodarbojies ar rakstīšanu, šis ir tikai jauns veids, jauna dimensija, kurā viņš var sevi redzēt un saprast, kas viņš patiesība ir bijis. Ar savdabīgas tehnikas palīdzību, tikai ar vienas acs plakstiņa palīdzību, Žanam izdodas paust savas domas, savas izjūtas un prāta lidojumus. Viņš var atrasties kur vien vēlas un izjust ko vien vēlas – grimt atmiņās par pagātni, lidot kā putns pār okeānu. Viņa iztēle ir viņa dzīve, nē, drīzāk, eksistence.

cd_showcase.jpg

Šis ir patiess stāsts par reāli eksistējošu cilvēku, kas vēljovairāk uzdzen šermuļus. Režisors ir izbijis (ja tā var teikt) mākslinieks, kas pēdējā laikā vairāk pievērsies tieši filami kā savai radošajai izpausmei. Vairāk par autoru visvarenajā wikipēdijā. Šī filma ar lieliem panākumiem ir startējusi vairākos kino festivālos un Kannu festivālā (2007. gads) ir ieguvusi balvu par labāko režiju. Noskatieties, ja ir laiks.

Šovakar atkal ir sanācis pabūt kino Rīga telpās, kuras vairs nešķita tik mājīgas, jo tās, lielās valsts taupības režīma ietvaros, netiek apsildītas. Patiesībā, es nepieminu laikus, kad tās būtu apsildītas, bet tās ir tikai detaļas. Šoreiz par tām pašām, garlaicīgajām un nomācošajām filmām, kuras apmeklē tikai retie. Vismaz šis seanss bija visai patukšs, kas ir visai skumji, jo visiem, kas vēlējās bija iespējā pēc filmas noskatīšanās parunāt, jautāt, stāstīt vai kā citādi komunicēt ar režisoru Ragnaru Bragasonu(atzīšos, ka pats gan neizmantoju šo iespēju). Un tātad – filmu sauc “Vecāki”, kas kā izrādās ir tikai puse no sākotnēji iecerētā stāsta. Otra stāsta puse vai varbūt skatpunkts ir atspoguļots filmā “Bērni” (filmas mājaslapa). Darbības valsts – Islande, kas kā fakts vien ir interesants… polārā diena, savdabīgā komunikācija starp vīrieti un sievieti, mūzīgie raduraksti, kad brālēns var būt vīrs un māsīca var būt mīļākā (tas kā visiem saprotams iedzīvotāju skaita dēļ, nevis seksuālo perversiju nomāktas nācijas dēļ). Un tātad… sižeta līnija – Nejauši krustojoties izmisuša zobārsta, veiksmīga uzņēmēja un jaunas, vientuļas mātes dzīvēm, uz mūsdienu Reikjavīkas priekšpilsētu fona palēnām izgaismojas pagātnes tumšie noslēpumi (nočiepu no oficiālās rezlīzes rakstītā).

10f1.jpg

Un nobeigumā vēl tikai mazliet, mazliet par manām izjūtām, noskatoties šo filmu. Pirmaie vārdi, kas nāk prātā bija ” Nolemtības sajūta”, tā nepameta mani visas filmas garumā un pat šobrīd pārņēm šermuļi, domājot par filmu. Jāatzīst, ka vēl nekad mūžā nebīju redzējis nevienu Islandiešu filmu, lai gan jau iepriekš biju iepazinies ar Islandes arhitektūru un pāris vietējā mērogā “pērlēm” islandē, tomēr nekad nevienu pilnmetrāžas filmu nebīju redzējis – jāatzīst, ka tā bija visai savdabīga pieredze ko noteikti gribētos piedzīvot vēl kādu reizi. Filmu varētu ieteikt tiem/tajos brīžos, kas nav tendēti uz smiekliem, spriedzi, asarām. Tā ir filma par cilvēkiem, kas mēģina dzīvot un izdzīvot šajā tālajā un aizmirstajā salā – Islandē.

Kim Ki Duka filma “Elpa”

Oktobris 9, 2007

Tā nu ir sanācis, ka šovakar, starp lietiem un rudeni, es esmu pabijis kino Rīga mazās zāles omulīgajos krēslos un vērojis Kim Ki Duka filmu “Elpa”(Soom). Turpinājumā mazliet vairāk par maniem iespaidiem.

Filma ir kārtējais Kim Ki Duka šedevrs, kas eiropeietim visai savdabīgā manierē atklāj cil’veka dabu, mīlestību, rīcību un bez mites pieskaras eksistenciāliem jautājumiem, bet visu pirms īsumā par sizēta līniju.

Jonas dzīve rit bez prieka un laimes sajūtas: vīrs viņu krāpj, viņa vairs neredz jēgu savai eksistencei, būtībai. Jona cietumā uzkopj ieslodzīto kameras un uzzina, ka uz nāvi notiesātais ir centies kārtējo reizi izdarīt pašnāvību. Jona pierunā cietuma uzraugus, ka viņai ir atļauja tikties ar notiesāto (apgalvojot, ka viņa ir ieslodzītā bijusī draudzene). Tikšanās kļūst regulāras, un starp abiem izveidojas kāds īpašs kontakts. Jona cenšas iedvest jēgu ieslodzītā dzīvē, kurš ir dzīves apdullis, (izmisis?!) kaut arī pati Jona nespēj tikt galā ar savu dzīvi. Starp viņiem izveidojas kaislīgas attiecības, kuras saista domas un sajūtas par nāvi kā metafizisku parādību.

Šo filmu es varētu nosaukt par kārtējo Kim Ki Duka šedevru, kas daļai varētu palikt nesaprast, bet daļai šķist skaists un apburošs darbs. Esmu redzējis vairākas Kim Ki Duka filmas ( Bom yeoreum gaeul gyeoul geurigo bom (2003); Samaria (2004); Bin-jip (2004); Hwal (2005) ) un visām no tām ir sava specifika – tās nav filmas, pēc kuru noskatīšanās, es sajūtos stiprāks, varenāks, gudrāks – drīzāk pretēji, tās liek aizdomāties par to cik daudz es nesaprotu, cik plašs ir cilvēka prāts un apziņa un cik savdabīgos ceļos tas var locīties. Ir kaut minimāli jāapjēdz Austrumu kultūras specifika, lai izprastu vairākus šo filmu elementus, piemēram, nāves lomu, savstarpēju attiecību modeli, klusēšanu, cieņu pret gados vecākiem. Bet atgirežoties pie filmas “Elpa”, tad tā atstāja tādas izmisīgas nolemtības sajūtas, kas krutatojas ar Kim Ki Dukam tik raksturīgo nāves un mīlestības elementiem, kas apvienojot rada vairāk vai mazāk eksistenciālas pārdomas un noskaņu, viss pārējais jau ir sižeta var – tas var aizraut, paralizēt vai atstāt vienaldzīgu. Mani šī filma uzrunāja kā specifisks sociāls brīnums, kas runā par škietami tik attālām problēmām tik attālās vietās, bet patiesībā tās ir leitas, kas notiek un var notikt ar katru no mums. Specifika ir fomā nevis būtībā, šķiet, ja tiek pāri formai, tad var saprast to cik ļoti tas viss ir par mani un domāju par ik vienu no mums.