Kanye West – Graduation

Mūsdienās Hip-Hop pasaule ir sašķēlusies simtiem dažādos novirzienos, kas savā starpā gan konkurē, gan sadarbojas. Tas ir jautājums par to, ko mēs saucam par Hip-Hopu un kurās robežās ir jāieliek gabals vai varbūt bitreits vai varbūt, kas cits, kas Hip-Hopu padara par Hip-Hopu. Es nezinu šo formulu, es principā nezinu neko, kas kaut ko padarīto par to, kas tas ir mūsdienu augošās ekonomikas un dzēlīgā mārketinga apstākļos. Šajā gadījumā tomēr būtu jānošķir emocijas no zināšanām. Šis būss mans skatījums uz albūmu, kas, pagaidām, uz pāris dienām, ir pacēlis manu emocionālo stāvokli citā dimensijā. Šis fakts nebūtu tik ļoti nozīmīgs, ja jau iepriekš nebūtu saskāries ar šo izpildītāju, novērtējis viņa tēmas, vārdu plūsmu un vissvarīgāko – talantu.

Šoreiz runa būs par Kanye West, kurš nesen kā izdevis savu jaunāko plati “Graduation” (11. Septembris, 2007). Plate, manā uztverē, ir kā loģisks turpinājums viņa līdzšenējiem diviem albūmiem “The College Dropout” (2004) un mazliet mazāk veiksmīgo “Late Registration” (2005). Talants – tas ir vienīgais, kas man nāk prātā noklausoties šo albūmu. Te nav jārunā par tēmu Hip-Hops tad un tagad, tas ir lieki gadījumā, kad cilvēks ir radījis zvaigzni, kas vēl ilgi spīdēs, domāju, gan topos, gan čārtos, kaut gan tas pat nebūtu tas svarīgākais. Tas ir albūms, kurš papildina iepriekšējo albūmu ķēdīti un izspīdina Kanye veikumu vēl spilgtāk. Albūms ir burtiski piebāzt ar izmeklētiem un smalkiem sampliem, kas nāk ne tikai no 70 gadu hitiem, bet nu jau arī no 60 gadu izpildītājiem, kā arī no tik netipiskiem Hip-Hopam izpildītājiem kā Elton John un Daft Punk (orģinālgabals no Edvina Birdsonga), Can kā arī Kid Charlemagne. Kanye ir pagriezis Hip-Hopu pavisma jaunā ritenī un aizsācis kaut ko pavisam traku. Sķiet, viņš vairs nešķiro kādus mūziķus samplēt, viņš samplē visu, kas viņam patīk un viāņm tas izdods godam. Var aŗi just, ka nav īpaši strādāts pie hītiem. Viss albūms kopumā ir ieturēts tādā apsūbējošā noskaņā, bet saglabā savu svaigumu ar lieliski radītu basa līniju un vokāliem. Lai arī kā meklētu nespēju atrast nevienu gabalu, kas tā īpaši izceltos uz pārējo fona. Jā, savā veidā izceļas “Stronger” ar lielu elektronisku piešpirci, taču uz kopējā fona tas nav nedz trakāks, nedz neiederīgāks par citiem gabaliem.

Jāpiemin arī nesen, masu mēdijos izskanējušā un uzjundītā cīņa starp 50cent un Kanye West par pārdoto albūmu skaitu. Muļķigi, bet lai nu kā tur arī nebūtu. Kanye es uztveru kā tamborētāju, kas, lai arī cik slavens, bagāts nekļutu, nepamet savus klausītājus, viņš turpina pārsteigt, viņš turpina to, kas viņam patīk, viņš turpina meklēt ceļus, meklēt veidus. 50cent savukārt manā uztverē ir tāda kā liela fabrika, kas, varbūt, nav nemaz tik nekvalitatīva, taču noteikti ne tik kreatīva un svaiga kā Kanye.

Tā ir sajūta, kas mani pārņem noklausoties Kanye albūmu, kas padara to par zeltu.. viss pārējais ir tikai vārdi un jēdzieni, kas katram kalpo saviem mērķiem.

Un vēl pāris linki autgstāk minētā sakarā:

Wikipēdija par Kanye West
Kanye West oficiālā mājaslapa

Jukio Mišima – “Zelta templis”

“Bet nebija ne zīmes, ka manas kājas sķatu nogurt. Es gribēju kaut kur nonākt, kaut ko sasniegt. Bet tās vietas nosaukumā, uz kurieni es devos, nebija nekādas jēgas. Man gribējās to sasniegt, man radās tāda tieša drosme, patiešām mani dzina pat nenormāla drosme.

Ik pa brīdim caur mākoņiem uzspīdēja kaprīzā saule, ceļa malās auga lielie kejaki koki, un tie aicināt aicināja mani atpūsties zem saviem zariem. Nezinu kapēc, bet man beja sajūta, ka manam uz priekšu ejošajam ķermenim nav laika laiski atpūsties. (..)”

citāts no Jukio Mišimas grāmatas “Zelta templis”, Izdeviecība ELPA – 2, Rīga 1997. gads, 174. lpp.

Kino šīs grāmatas kontekstā:

Enjo/Conflagration
drāma
Japāna, 1958
Režisors: Kons Ičikava (Kon Ichikawa)
Lomās: Tacuja Nakadai, Raizo Ičikava, Ganhiro Nakamura

Filma ir Jukio Mišimas uz patiesiem notikumiem balstītā romāna «Zelta templis» kinoversija. Zelta tempļa priesteri aizliedza izmantot Zelta tempļa vārdu, tādēļ filmā lietots nosaukums «Šjūkaku». Zelta templi, kurš pasludināts par nacionālo dārgumu un ir viens no zināmākajiem Kioto apskates objektiem, 1950. gadā nodedzināja priestera māceklis.