Mišimas skatījums

aprīlis 8, 2008

“(..)Un tajā pat brīdī jauneklis paskatijās uz mani un atlaida tvērienu. Bet viņa rokās bija liels spēks, jo sieviete tūlīt pat pakrita sniegā ar seju uz augšu. Ugunssarkanā mēteļa mala pašķīrās un sniegā bija redzami kailie gurni. Sieviete pat necentās piecelties. Viņa no apaksās noskatijās vīrieša sejā, augstu virs viņas. Es, neizbēgami, pieliecos, lai mēģinātu viņai piecelties. – Hei, – man uzsauca amerikāņu kareivis. Es pagriezos pret viņu ar pirkstu, un viņa pilnīgi pārvērtusies balss silti un gludi man angliski teica: – Sper, tu, sper taču!(..)”

//Jukio Mišima – Zelta Templis

“Bet nebija ne zīmes, ka manas kājas sķatu nogurt. Es gribēju kaut kur nonākt, kaut ko sasniegt. Bet tās vietas nosaukumā, uz kurieni es devos, nebija nekādas jēgas. Man gribējās to sasniegt, man radās tāda tieša drosme, patiešām mani dzina pat nenormāla drosme.

Ik pa brīdim caur mākoņiem uzspīdēja kaprīzā saule, ceļa malās auga lielie kejaki koki, un tie aicināt aicināja mani atpūsties zem saviem zariem. Nezinu kapēc, bet man beja sajūta, ka manam uz priekšu ejošajam ķermenim nav laika laiski atpūsties. (..)”

citāts no Jukio Mišimas grāmatas “Zelta templis”, Izdeviecība ELPA – 2, Rīga 1997. gads, 174. lpp.

zelta-templis_small1.jpg

Kino šīs grāmatas kontekstā:

Enjo/Conflagration
drāma
Japāna, 1958
Režisors: Kons Ičikava (Kon Ichikawa)
Lomās: Tacuja Nakadai, Raizo Ičikava, Ganhiro Nakamura

Filma ir Jukio Mišimas uz patiesiem notikumiem balstītā romāna «Zelta templis» kinoversija. Zelta tempļa priesteri aizliedza izmantot Zelta tempļa vārdu, tādēļ filmā lietots nosaukums «Šjūkaku». Zelta templi, kurš pasludināts par nacionālo dārgumu un ir viens no zināmākajiem Kioto apskates objektiem, 1950. gadā nodedzināja priestera māceklis.