Kukaiņu vecvecāku sacerētiee stāsti

novembris 20, 2007

Kukaiņu vecvecāku sacerētiee stāsti samijās kopā un veda ceļā augšup pa mežu, dziļi ieaužoties druknajās drēpju kārtās, jaunākie biedri smaidīgi drebēja un jutās laimīgi. Laime ir tepat, tie juta. Tie lauza lapas un zarus tiecoties pretī kalnam, kas kā Dievs gaidīja tos jau neatminamu laiku. Tie nepagura. Nē, tie tapa stiprāki ar katru soli, iemiesojot sevī spēku un apķēmību. Viņi bija kā brāļi, kas apkampušies ticēja savam radītājam un lūdzās par izdzīvošanu ar pakļāvīgu pazemību, skatoties Dieva sirmajā vaigā. “Vai tas esi tu,” kāds no mazākajiem stāstiem jautāja. Viņš stāvēja un nekustējās. Viņš bija kā zemē iedzīts un nekustējās līdzi saviem brāļiem, savām māsām. Viņš ticēja tāpat, tiem pašiem, lūdzās par to pašu, bet viņš nespēja iet tālāk. Viņš lūkojās debesīs un gribēja tām lūgt piedošanu, bet nerunāja. Viņš lūdzās par iespēju celties, skriet un iet kopā ar saviem biedriem. Te ,pekšņi, kā lietus viņu pārsteidza apjausma, ka viņš nemaz nav laimīgs. Bet kāds viņš bija? Viņš nezināja, jo bija sarakstīts laimei. Laimes pēkšņi vairs nebīja un visa pasaule varēja šķelties uz pusēm, bet mazais stāstiņš tā arī palika nesaprasts un izmisis.

Dimensionāli sasniedzama … ir realitāte, ja ir iespējams rotēt ar savu redzes un dvēseles skata lenķi un nezaudēt tajā visā sevi. Tā reiz teica kāds, kurš gribējā būt kā visi citi.

Advertisements
%d bloggers like this: