Un atkal.. no otras puses par vēlēšanām un mārketingu

Tas ir vienkārši – tas iedvesmo. Tas rada manī to sajūtu, ka es esmu viens no grupas, viens no mazas grupiņas, kas arī var.. un ja jau viņi var un es esmu viens no viņiem, tad manī rodas ķīmiska, psiho kaut kāda tur reakcija, kas liek man ticēt, domāt, saprast.., ka es arī varu (kaut ko – nav īsti definēts ko, bet pagaidām visamz tas neuztrauc). Yes, I Can! Gan jau drīz manī radīsies jautājums ko īsti es varu.. un ko man vajag varētu un vai vispār man vajag kaut ko varēt darīt pret valsti, kurā es dzīvoju. Ko tu dari savai valstij? Ko tu vispār vari darīt? Tā nav diskusija – tas ir monologs un to nav sacerējis viens cilvēks. Kāds skaisti spēlē klavieres ar mūsu jūtām, sajūtām un psihi. Šis TAS ir īsts mākslinieks un man ir žēl, ka es nezinu kurš tas ir.., jo genoma labaratorijas būtu jāveido no šadiem ģēnijiem nevis no tiem, kuri ir pirmie rindā. Yes, We Can… ziniet.. pielipa..