Par Absurdu literārā izpratnē

Absurda drāma (arī – absurda teātris, paradoksa teātris, antiteātris) ir dramaturģijas virziens, kas attīstījās 20 gs. vidū Eiropā, it sevišķi Francijā, kur tas ir aizsācies. Par tā nozīmīgākajiem pārstāvjiem tiek uzskatīti Semjuelu Beketu(!)(Samuel Beckett), Eiženu Jonesko (Eugen Ionescu), Žanu Ženē (Jean Genet) un citiem. Lai arī šie autori, izņemot Ženē, nav francūži, viņi visi rakstījuši franču valodā (tā laika mode?! vai varbūt valodnieciskās pērles?!).

Absurda drāma cilvēka eksistenci rāda kā absurdu un bezjēdzīgu, kā arī demonstrē cilvēka nespēju ietekmēt pasaules kārtību; darbu varoņi nespēj savā starpā sazināties, ir savstarpēji izolēti un bezpersoniski. Absurda drāmas pārstāvji atsakās no reālisma un tradicionālās dramaturģijas līdzekļiem realitātes attēlošanai, to vietā izvēlēdamies grotesku, deformāciju, hiperbolas, vārdu spēles un simbolus. Traģēdijas vietā absurda drāmā tiek izmantots traģifarss. Netiek ievērots laika un/vai telpas vienotības princips. Bieži sižets ir neloģisks, dialogi ir bezjēdzīgi un atkārtojas, tiek radīta sapnim līdzīga atmosfēra.

Viens no maniem mīļākajiem un reizē arī nozīmīgākajiem absurda drāmas darbiem ir Semjuela Beketa “Gaidot Godo“, ak jā, vēl ir arī Eižena Jonesko darbs “Plikpaurainā dziedātāja“, kurš diemzēl vēl nav lasīts, bet gan jau ar laiku.

Patiesībā atcerējos par šo visu Absurda tēmu tikai tamdēl, ka gribēju pārlasīt lugu, kas ir izdota divos sējumus, taču neviens no tiem nav publicēts kādā grāmatā. 1. stāsta daļa, sķiet, kādreiz bija atrodama portālā www.satori.lv ,kur vairs diemžēl neko tādu neatradu un 2. daļa bija publicēta kādā vecā, vecā kultūras žurnāla (nēesmu drošs, tapēc neuzdrīkstēšos minēt) numurā. Varbūt Jūs esat lasījuši? Komentāri? Atsauces? Mīļākie citāti?

P.S. Izrādās ir arī tādi aktīvisti, kas ir uzbliezuši Semjuelam mājas lapu – samuel-beckett.net. Iespaidīgi. un vēl ir kkāda pavsiam traka filma par šo tēmu – beckettonfilm.com