Par radio

Kā neliels papildinājums iepriekšējam rakstam. Skaņa un mūzika ir atsevišķs temats tējnīcā “Goija” un manā dzīvē. Par skaņu, mūziku un manu dzīvi citu dienu. Šoreiz iemetīšu tikai linku ar interneta radio, kas skan “Goijā”, lai jūs, ja kādu interesē, labāk varētu saprast par ko es runāju, kad izsaku visu šo lērumu epitetu. www.somafm.com

tējnīca “Goija”

Arī manai, visai mistiskajai un sarežģītajai personai, pa laikam sanāk izrauties no plūsmas ko sauc par ikdienu un iegriezties vietās, kur cilvēki atpūšas, tādejādi, pievienojoties citai plūsmai, ko dēvē par patērētāju plūsmu. Šoreiz mazliet vairāk par tādu iecienītu vietu kā tējnīca “Goija”.

Tas notika sen. Pirms gadiem diviem, iespējams. Klaiņojot pa klusā centra ieliņām un meklējot patvērumu no aukstuma, tika atrasta kāda tējnīca, kas, kā vēlāk izrādijās, saucās “Goija”. Nē, nē, nezinu vai tam ir kāds tiešs sakars ar Francisko Goiju (wikipēdija). Zinu tikvien kā Francisko Goija bija izcils 18/19. gs galma-mākslinieks, kuru dzīves laikā vajāja daudz dažādas problēmas par kurām, starpcitu, ir uzfilmēta arī ļoti baudāma filma – “Goijas Rēgs” (Goya Ghost). Par filmu varbūt citu reizi. Bet tagad centīšos vairāk pastāstīt par tējnīcu.

Vai vidusskolā jums mācija ekonomiku? Vai ir bijušas reizes, kad ir škitis, ka jūs vienkārši varētu pakārties uz Hērona līknes un Smita neredzamā roka jūs smacē naktīs tāpat kā ļaužu piesmacēts trolejbuss karstos vasaras vakaros? Man pavisam noteikti tā ir šķitis un šķiet. Es ticu ekonomikai, tiesa, bet es arī ticu cilvēka rīcībai, kas nav balstīta uz mērķu izvirzīšanu, īstenošanu, plāna izpildi un peļņas gūšanu. Es ticu mērķiem, kas nav saistīti ar mūžīgu ekonomisku attīstību. Es ticu tam, ka cilvēks var darboties mīlestības vadīts, ticu, ka cilvēks var strādāt aiz mīlestības un radīt ar mīlestību un dalīties ar mīlestību. Tieši tādi bija pirmie iespaidi par tējnīcu Goija. Tā ir vieta, kur nevalda strikti reglamentēti likumi. Tā ir vieta, kur ikviens var justies brīvi un atraisīti. Paspēlēt bungas vai palasīt kādu grāmatu par Kubu, Himalajiem vai Padomju savienību vai varbūt par sēnēm, tā ir vieta, kur ikviens var paspēlēt kādu galda spēli un aizmirst skarbo realitātes klatbūtni un globalizācijas steigu, kas pa laikam mēdz dzīt izmisumā. Tā vienkārši apsēsties, parunāt, pajokot… par dzīvi, par lietām. Telpas ir ieturētas tumšā un izsmalcinātā marokāņu stilā un interjērs nemitīgi mainās. Mainās izkārtojums, mainās dekorācijas, mainās viss. Tāpat kā dabā arī Goijā viss kustās un mainās, bet lietu būtība jau nemainās, vai ne? Noskaņa un miers Goijā ir palicis un nekur netaisās pazust. Tāpat kā pirms diviem gadiem, kad tur biju pirmo reizi.. tāpat arī pagājušo nedēlu un vakar. Tā nav vieta visiem.. tā ir specifiskā, klusa, mierpilna vieta. Ieejot telpā jūsu priekšā pavērsies koka lete, kas izdekorēta ar maziem stikliņiem, kas ir kā lupas, kuros ieskatoties var redzēt dažādus tējas aguus palielinājumā. Viss ir skaisti izgaismots un pārņem neparasta un omulīga sajūta, kas liet tur atgriezties atkal un atkal. Pa kreisi no iejas atrodas priekštelpa, kas patiesībā nav kā atsevišķa telpa, bet šaāda sajūta tiek radīta ar mebelēm un citiem dekoratīviem paņēmieniem, teiksim, drēbju skapi, kas gaumīgi ir novietots tieši pie pašas iejas un ir kā relatīva siena starp ienācējiem un sēdētājiem. Virzoties taisni no iejas var nonākt otrajā istabā, kas skaitās chill-out istaba. Tā ir vēl tumšāka, vēl noslēpumaināka, vēl vairāk tērpta mistiskos ornomentos un sveču gaismā. Dīvānus ir nomainījuši matrači uz kuriem sakrāmēti spilveni un visapkārt.. daudz, daudz sveces, gaisā lēnām riņķo divi ventilātori un pie sienas labajā pusē atrodas trisstūrveidīga lampa, kas sastāv no vairākiem maziem trīssturīšiem, kas nepārtraukti ritmiski maina savu krāsu. Turpinot savu ceļu vēl tālāk var nonākt pagalmā, kas, manuprāt ir visneparastākā vieta. Nojumes veida konstrukcija zem kuras slēpjas ērti ādas dīvāni, fantastiski apkrāsoti galdiņi ar neparastiem ornamentāliem rakstiem. Šīs nosacītās “telpas” tālākajā stūri, kas patiesībā ir pagalms, kuru no visām pusēm ieskauj māju sienas un sienu logi, ir kā terase, kuras centrā ir maza strūklaka, ks apvīta ar dažādiem zaļajiem augiem un spilveniem. Pa vidu tam visam ir redzama kāda rotaļlieta, kas papildina krūmu (lācītis), uz sienām ir izpūsti dažādi trafareti, izliktas bildes. Tā ir vide, tā ir kultūra. Katram pašam izlemt to redzēt vai vienaldzīgi paiet tai garām.