Juliana Šnabela filma – Skafandrs un tauriņš

Kā gan tas ir, kad cilvēks ir ieslogots savā ķermenī kā būrī no kura tas nevar izkļūt? Vai Jūs kādreiz esat juties bezspēcīgs vai varbūt Jūs kādreiz esat bijis bezspēcīgs? Vai esat kādreiz nevarējis pakustināt roku, kāju, kaklu? Tikai uz mazu mirkli pamēģiniet iedomāties sajūtu, kas pārņemtu Jūs, ja jūs pēkšņi būtu pilnībā paralizēts. Pilnībā(!) un viss, kas jums ļautu rast kontaktu ar ārpasauli būtu jūsu acs plakstiņu kustības? Visai savādi vai ne? Filma “Skafandrs un tauriņš” stāsta tieši par to. Žans Dominiks Bobijs ir kāda populāra modes žurnāla redaktors un pēkšņi viņš kļūst paralizēts. Viņš nevar izdarīt neko, viss viņa darbs izpauzās viņa domās un pārdomās. Filma ir kā atzīšanās, dzīvesstāsts un reizē prāta lidojums. Neaptveramas sāpes un prāta bezgalīgs lidojums pār ikdienišķiem niekiem, kas škietami var uztraukt tikai tos, kuriem ir lemts izbaudīt savu ķermeni. Paralizētajam vīram, kurš nodarbojies ar rakstīšanu, šis ir tikai jauns veids, jauna dimensija, kurā viņš var sevi redzēt un saprast, kas viņš patiesība ir bijis. Ar savdabīgas tehnikas palīdzību, tikai ar vienas acs plakstiņa palīdzību, Žanam izdodas paust savas domas, savas izjūtas un prāta lidojumus. Viņš var atrasties kur vien vēlas un izjust ko vien vēlas – grimt atmiņās par pagātni, lidot kā putns pār okeānu. Viņa iztēle ir viņa dzīve, nē, drīzāk, eksistence.

Šis ir patiess stāsts par reāli eksistējošu cilvēku, kas vēljovairāk uzdzen šermuļus. Režisors ir izbijis (ja tā var teikt) mākslinieks, kas pēdējā laikā vairāk pievērsies tieši filami kā savai radošajai izpausmei. Vairāk par autoru visvarenajā wikipēdijā. Šī filma ar lieliem panākumiem ir startējusi vairākos kino festivālos un Kannu festivālā (2007. gads) ir ieguvusi balvu par labāko režiju. Noskatieties, ja ir laiks.